Atkal neko neatnesa, ne konfekti, ne ziediņu. Bet es taču viņu labā tik daudz esmu darījusi…Mums taču ar tevi pensija ir maza, kā nekā viņi…
Skaidrīte domīgi glāstīja ar roku mežģīņu salveti, ko viņa bija uzstādījusi pirms pāris stundām. Viņa bija gados veca, bet enerģiska sieviete. Viņas māja vienmēr bija siltuma un mājīguma pilna, taču šodien sievietes garastāvoklis bija nedaudz nomākts. Iemesls tam meklējams nesenajā meitas Baibas un mazdēla Roberta vizītē. Trīsdesmit piecus gadus vecā sieviete vienmēr izskatījās nevainojami.
Viņas mati bija ideāli ieveidoti, grims uzklāts ar mākslinieka precizitāti, bet apģērbs – tikai dizaineru radīts. Viņas četrpadsmit gadus vecais dēls Roberts gāja mātes pēdās. Zēns valkāja tikai labāko zīmolu drēbes, un viņa garderobi varēja skaust jebkurš pusaudzis.
– Re, nu, atkal viņi aizgāja, – noteica Skaidrīte, vēršoties pie vīra, kurš sēdēja pretī, ar interesi lasot avīzi. – Atkal neko neatnesa, ne konfekti, ne ziediņu. Bet es taču viņu labā tik daudz esmu darījusi…
Pēteris nolika avīzi malā un saprotoši paskatījās uz sievu.
– Skaidrīt, nu ko tu gribi? Viņi ir jauni, aizņemti. Katram sava dzīve, – viņš mēģināja mierināt sievu.
– Jauni, aizņemti… – Skaidrīte ar vieglu rūgtumu atkārtoja viņa vārdus. – Bet, kad mēs bijām jauni, mēs vienmēr atradām laiku vecākiem. Atceros, kā mēs tavai mammai nesām ziedus katru nedēļu, pat tad, kad naudas gandrīz nebija. Bet tagad… viņi pat neiedomājas, ka mums arī ir vajadzīga palīdzība.
– Nu, Baibai taču nav viegli, – turpināja Pēteris. – Strādā daudz, viena rūpējas par dēlu. Droši vien vienkārši visam nepietiek laika.
– Laiks vienmēr atradīsies, ja vien būtu vēlēšanās, – atbildēja Skaidrīte. – Re, vakar viņi atkal bija restorānā. Roberts stāstīja, cik tur garšīgi ēdieni. Bet man kaut vai pīrādziņus būtu atnesuši vai nopirkuši kaut ko noderīgu. Mums taču ar tevi pensija ir maza, kā nekā viņi…
Sieviete pēkšņi apklusa. Pēteris pienāca pie noskumušās sievas un maigi aplika roku viņai ap pleciem.
– Neuztraucies, Skaidrīt. Viss būs labi. Varbūt vajag ar meitu atklāti parunāt? Pateikt, ka mums vajadzīga palīdzība?
Nedzird…
– Runāju jau, – nopūtās Skaidrīte. – Bet viņi it kā nedzirdētu. Tikai pasmaida un apsola, ka drīz palīdzēs. Un pēc tam atkal aiziet, atstājot mūs vienus.
Agnese atnāca bez dāvanas un mana dēla dzimšanas dienu – patiesais iemesls man šķita dīvains
Pēteris saprata, ka sieva tiešām stipri pārdzīvo par šo situāciju. Viņš nolēma, ka ir pienācis laiks iejaukties un mēģināt sakārtot attiecības ģimenē. Nākamajā dienā Pēteris piezvanīja Baibai un piedāvāja vakarā atbraukt ciemos.
– Mēs taču pie jums bijām pavisam nesen, – sieviete negribīgi iebilda, taču tēvs turpināja stāstīt.
Neizdomājusi, kā atkratīties, Baiba piekrita. Vakarā viņa ieradās pie vecākiem kopā ar Robertu.
– Labdien, vecmāmiņ, vectētiņ, – ieejot viesistabā, pieklājīgi sasveicinājās zēns.
Skaidrīte pasmaidīja, lai gan viņas sirds smeldza. Viņa sagatavoja tēju un piedāvāja viesiem apsēsties pie galda.
– Kā klājas, mazdēliņ? – Robertam pajautāja vecmāmiņa, cenšoties noslēpt uztraukumu.
– Lieliski, vecmāmiņ. – priecīgi atbildēja zēns. – Nesen mamma man nopirka jaunu virsjaku, tik foršu. Un sporta apavus arī atjaunojām.
Skaidrīte klusēja, bet viņas skatiens kļuva skumjāks nekā parasti. Viņa pārvērsa skatienu uz Baibu.
– Bet kā tev, meitiņ? Daudz strādā?
– Ļoti daudz, māmiņ, – atbildēja Baiba un automātiski pielaboja frizūru. – Klienti burtiski apber ar pasūtījumiem. Nākas bieži aizkavēties darbā.
– Skaidrs, – pamāja Skaidrīte. – Bet kā tu tiec galā ar māju? Tev taču vēl dēls aug.
– Tieku galā, kā varu, – pasmaidīja Baiba. – Roberts jau ir pieaudzis, pats sev gatavo, uzkopj, bet es cenšos viņam pirkt visu to labāko.
– Tas ir brīnišķīgi, – klusi noteica māte. – Bet, zini, man reizēm šķiet, ka jūs par mums aizmirstat. Mums taču arī ir vajadzīga palīdzība.
Esot gatavi
Baiba neviļus nosarka, tomēr turpināja smaidīt.
– Mamiņ, nu ko tu. Mēs vienmēr esam gatavi palīdzēt. Vienkārši mums tiešām ir daudz darbu.
– Darbi, darbi… – nopūtās Skaidrīte. – Bet kādreiz tu uzskatīji, ka nākt ciemos tukšām rokām ir slikts tonis, un es neapvainojos, jo zināju, ka tu pati knapi savelc galus kopā. Bet tagad…
Baiba samulsa, nezinot, ko atbildēt mātei. Pēteris nolēma iejaukties.
– Paklausies, meit, – viņš mierīgi iesāka. – Mēs saprotam, ka tu esi aizņemts cilvēks, bet nevajadzētu aizmirst arī par mums. Mēs dzīvojam no vienas pensijas…
Baiba paskatījās uz Pēteri, tad uz Robertu, kurš ar lielu interesi klausījās radinieku sarunā.
– Tēt, es nesaprotu, par ko tu runā? – sašutusi nopūtās sieviete. – Mēs taču apciemojam jūs reizi nedēļā vai divās.
Roberts, kurš visu šo laiku klusēja, pēkšņi nolēma iejaukties pieaugušo sarunā.
– Mamma, vectēvs tev saka to, ka tu nedod viņiem naudu, – sausi noteica zēns. – Un atbrauc tukšām rokām. To jau vecmāmiņa pateica.
Baiba ar pārsteigumu paskatījās vispirms uz dēlu, bet pēc tam uz veco māti un tēvu. Pēc viņu apmulsušajiem skatieniem viņa saprata, ka Roberts visu bija sapratis pareizi. Sieviete skaļi norija kaklā iestrēgušo kamolu un lietišķi pajautāja:
– Jūs taču zināt, ka man vēl ir hipotekārais kredīts par dzīvokli un citi kredīti, tāpēc liekas naudas nav.
Sarunas turpinājums bija daudz skaļāks…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
